Apkārt ir ļoti daudz nespējas un drūmuma, bet pats skumjākais – arī ļoti daudz stagnācijas un

necenšanās tikt ārā no saviem mēsliem. Meklējot aizbildinājumus, pārliecinot sevi un citus par

iespēju trūkumu, meklējot vainu un aizliegumus apkārtnē – katram savs "nevaru, nesanāk"

koferītis.

Bet kā Tu attiecies pret sevi? Kā Tu izjūti savu vērtību? Vai Tu cieni sevi? Kā Tu vari būt laimīgs

un apmierināts ar dzīvi, ja Tu sevi nicini un necieni, liec pastāvīgi citus pirmajā vietā? Tas ir cēli,

augstsirdīgi... Patiesībā aiz tā slēpjas nespēja aizstāvēt sevi un rūpēties par sevi. Un kur Tu to

iemācījies? Varbūt Tev bija ļoti gādīgi un pašaizliedzīgi vecāki, kuri savu dzīvi pakārtoja Tev un

iemācīja, ka pašiem par sevi nav jārūpējas? Vai varbūt gluži pretēji – vecāki neredzēja Tevi

vispār un tādā veidā neiedeva Tev ziņu, ka esi vērtīgs?

Katrā ziņā no ārpuses neviens vairs nevar iedot Tev sevis vērtības izjūtu. Tikai Tu pats to sev

vari piešķirt ar aktīvu rīcību un spēju nevis nespēju.

Es vēlos atbalstīt Tevi Tavā spējā un pārmaiņu procesā, nevis dot Tev telpu, kurā dalīties savā

nespējā, bet telpu un rīkus, kā rūpēties par sevi. Piedalies pašvērtējuma izaicinājumā!