Studējot psiholoģiju, obligāta prasība bija pašai iet pie psihologa. Tajā laikā šim mērķim izvēlējos psihoanalītiķi. Tā piekritu psihoanalīzei kā sevis izziņas un sakārtošanas metodei, kas manā gadījumā ieilga uz teju 10 gadiem vēl papildus pāris gadus studējot psihoanalīzi ar domu kļūt par psihoanalītiķi. Lai arī no šī mērķa es atteicos, psihoanalītiskā teorija rit “manās dzīslās” un es lielā mērā balstos uz to darbā ar saviem klientiem.

Psihoanalīze ir skrupulozos novērojumos balstītu teoriju kopums par psihiskajiem procesiem. Tā ir metode, kā pētīt prātu un arī psihoterapijas tehnika. Psihoanalītiskās teorijas aizsācējs bija Zigmunds Freids. Šai saimei pieder Donalds Vinikots, Margarita Mālere, Melānija Kleina, Ēriks Fromms, Džo Sandlers, Oto Kernbergs u.c.

Prāta procesi ir dinamiski, proti, tie atrodas kustībā. Prāts nav statiskas savā starpā saistītas kastītes, un tajā mijiedarbojas dažādi spēki.

Psihoanalīzes skatījumā prāta topogrāfiskais modelis ir šāds: zemapziņa (informācija, kas izstumta un nav sasniedzama), priekšapziņa (informācija, kas pašreiz nav apzināta, taču var tāda kļūt) un apziņa (informācija, ko apzināmies). To varam iztēloties kā aisbergu – virs ūdens ir mazā virsotnīte (apziņa) un zem ūdens – pārējais milzīgais ledus klucis. Tuvāk ūdens virsmai – priekšapziņa, dzīlēs – zemapziņa.

Savukārt prāta funkcijas psihoanalīze iedala 3 struktūrās – ID (instinkti jeb dziņas), EGO (tas ir vidutājs starp mūsu instinktīvo dabu un ārējo realitāti, psihes aizsargmehānismi jeb kažociņi, kuros ietērpjam savu iekšējo dzīvnieku, lai spētu dzīvot sabiedrībā) un Superego (prasības, noteikumi un ideāli, kuriem mums jāatbilst). To sauc par prāta strukturālo modeli.

Psihoanalīzes centrālais aspekts teorijā un praksē ir transference (pārnese) – agrīnu uzvedības modeļu un attiecību neapzināta atkārtošana, citiem vārdiem sakot – nemitīga kāpšana uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, lai piepildītu savas emocionālās vajadzības.